Vaira izstiepās kā kaķis un mēģināja aizbāzt krānu ar dvieli. Pilieni tik un tā krita: tuk-tuk-tuk, it kā skaitītu laiku līdz pilnīgiem plūdiem, jo izlietne arī bija aizsērējusi.
Apakšā jau spīdēja peļķe, un viņa, nopūtusies, nolēma: pietiek. Kaimiņš Sergejs – bijušais santehniķis, tagad pensijā, bet rokas visu atceras. Viņa uzvilka vieglu jaciņu pāri mājas kleitai un izgāja ārā. Durvis pretējā mājā atvērās uzreiz, it kā viņš gaidītu. Sergejs stāvēja T-kreklā ar izbalējušu “Metālists” logotipu, mati sirmi, bet biezi, acis – slapja asfalta krāsā.
— Tek? — viņš jautāja, nesveicinoties. — Kā no spaiņa, — atbildēja Vaira. — Vai palīdzēsiet? Viņš pamāja un devās pēc instrumentiem. Vaira atgriezās mājā, noslaucīja grīdu, uzlika tējkannu. Sergejs iegāja bez klauvēšanas, ar čemodāniņu, kurā skanēja atslēgas.
— Kur tek? — Virtuvē. Viņš noliecās pār izlietni, un Vaira pēkšņi pamanīja, cik veikli kustas viņa pirksti: atskrūvēja, pievilka, nomainīja blīvi piecās minūtēs. Tikpat veikli viņš atskrūvēja sifonu un iztīrīja to.
— Viss, — viņš teica, slaukot rokas dvielī. — Bet labāk krānu nomainīt. Šis vecs kā es. Vaira iesmējās. — Tēja? — viņa piedāvāja. Viņš neatteicās.
Viņi apsēdās pie galda. Tējkanna vārījās, aiz loga lija novembra lietus. Sergejs izvilka no kabatas paciņu, aizsmēķēja pie atvērta loga. Vaira skatījās uz viņa profilu: deguns ar kupri, grumbas ap acīm, kā plaisas uz vecā fotoattēla.
— Sen viena dzīvojat? — viņš pēkšņi jautāja. — Piecus gadus, — viņa atbildēja. — Vīrs aizgāja. Teica, ka esmu pārāk pareiza. — Un jūs? — Es — jā. Pareiza. Viņš pasmaidīja. — Pareizie arī nogurst. Vaira ielēja tēju. Sergejs izvilka no somas konjaka pudeli — “viesu gadījumam”. — Man vakar bija dzimšanas diena, — viņš teica. — Viens atzīmēju. — Kāpēc viens? — Meita Lietuvā. Sieva… nu, jūs zināt.
Vaira zināja. Sergeja sieva devās aizsaulē pirms trim gadiem. Viņš par to nerunāja, bet visi kaimiņi zināja.
Viņi iedzēra pa mazam. Konjaks bija silts, ar ozolkoka piegaršu. Saruna raisījās pati no sevis. Par to, kā Sergejs jaunībā brauca uz Zviedriju strādāt maiņās, kā būvēja cauruļvadus. Par to, kā Vaira jaunībā sapņoja kļūt par aktrisi, bet apprecējās ar inženieri un dzemdēja dēlu, kurš tagad ir Vācijā.
— Vai esat kādreiz dejojis? — viņa jautāja. — Jaunībā. Kāzās. Vaira piecēlās, ieslēdza veco magnetofonu. No skaļruņiem sāka skanēt orķestra izpildītā “Gulbju ezers”. Viņa pasniedza roku.
— Padejosim? Sergejs piecēlās. Viņi kustējās lēni pa mazo virtuvi. Viņa roka gulēja uz viņas vidukļa — stingri, bet ar cieņu. Vaira juta viņa odekolona smaržu – kaut kas padomju, ar tabakas noti.
— Jūs esat skaista, — viņš teica klusi. — Jūs melojat, — viņa atbildēja, bet pasmaidīja. Mūzika beidzās. Viņi neizklīda. — Palieciet, — teica Vaira. — Lietus ir stiprs. Viņš pamāja.
Viņi pārgāja uz viesistabu. Uz dīvāna gulēja pleds, ko viņa pati bija adījusi. Sergejs apsēdās, novilka čības. Vaira atnesa spilvenu. — Apgulieties, — viņa teica. — Es uz krēsla. — Nē, — viņš atbildēja. — Kopā.
Viņi apgūlās blakus, nesaskaroties. Pleds apklāja abus. Aiz loga šņāca lietus. Sergejs stāstīja par jūru, ko nekad nebija redzējis, bet par kuru sapņoja. Vaira — par to, kā bērnībā slēpās skapī un iedomājās, ka tā ir kuģa kajīte.
No rīta Vaira pamodās no kafijas smaržas. Sergejs stāvēja pie plīts viņas priekšautā – smieklīgi, bet aizkustinoši. Uz galda – olu kultenis, maize, sviests. — Labrīt, — viņš teica. — Labrīt, — viņa atbildēja. Viņi ēda klusējot. Pēc tam viņš aizgāja mājās. Vaira palika viena, bet istabā smaržoja pēc viņa odekolona.
Kopš tā laika viss mainījās
Sergejs nāca katru vakaru. Dažreiz ar instrumentiem, dažreiz ar vīna pudeli. Viņi laboja rozetes, krāsoja durvis, dzēra tēju ar piparmētru. Skatījās vecās filmas — “Mīlestība un baloži”. Dejoja Šūberta pavadījumā.
Kaimiņi pamanīja. Vecmāmiņa no blakus mājas čukstēja tantei Raijai: “Mūsu Vaira… ar pensionāru! Līdz rītam pie viņas!” Tā kratīja galvu: “Skandāls.” Viņi bija laimīgi un tas uz to momentu bija pats galvenais.
Bet Vaira neslēpās. Viņa bija laimīga un gribēja, lai visi to zina un viņai bija vienalga par visām tām tenkām. Viņa izgāja ar Sergeju pastaigāties parkā, turoties rokās. Viņš nesa viņas somu, viņa — viņa lietussargu. Viņi baroja baložus, pirka saldējumu, sēdēja uz soliņa un klusēja.
Reiz dēls piezvanīja no Vācijas. — Mamma, kas tev tur notiek? Kaimiņienes man raksta… — Tā ir taisnība, — atbildēja Vaira. — Esmu laimīga. Viņš klusēja. — Ja viņš tevi aizvainos… — Neaizvainos.
Sergejs uzdāvināja viņai gredzenu – vecu, ar sīku akmentiņu. “No mātes palika,” viņš teica. Vaira uzvilka to uz zeltneša. Viņi nesteidzās. Viņi vienkārši dzīvoja.
Ziemā, kad uzsniga pirmais sniegs, Sergejs atnāca ar ragavām – vecām, koka. — Pabraukāsimies? — viņš jautāja. — Nopietni? — Nopietni. Viņi devās uz kalniņu pie skolas. Bērni smējās, redzot, kā gados vecs vīrietis un sieviete kažokā brauc lejup, spiedzot kā pusaudži.
Pavasarī Vaira iestādīja pagalmā samtenes. Sergejs tās katru vakaru laistīja. Vasarā viņi aizbrauca uz viņa māsas vasarnīcu. Naktī gulēja vienā istabā, zem vecas segas. No rīta dzēra kafiju uz verandas, klausoties putnus.
Rudenī kaimiņienes pārstāja čukstēt. Pierada. Bet Vaira un Sergejs turpināja dzīvot. Vienkārši. Bez skaļiem vārdiem. Dažreiz viņa pamodās nakts vidū un skatījās uz viņu. Viņš gulēja kā bērns. Viņa glāstīja viņa matus un domāja: “Nejauši tas krāns nesāka tecēt. Pavisam nejauši.”
Un smaidīja.
Secinājumi
Stāsts par Vairu un Sergeju ir emocionāls un psiholoģisks ieskats vēlīnā, negaidītā mīlestībā, kas atbrīvo no sabiedrības normām un pagātnes rēgiem.
Pāreja no vientulības uz tuvību: Vaira un Sergejs abi ir palikuši vieni. Stāsts parāda, kā vienkārša, praktiska problēma (bojāts krāns) kļūst par katalizatoru jaunas emocionālas saiknes veidošanai.
Vienkāršība un Patiesums: Viņu attiecības nav grandiozas, tās sākas ar tējas dzeršanu, remontu un sarunām par pagātni. Tās ir balstītas uz reālām, ikdienišķām lietām un savstarpēju cieņu.
Lasi vēl: Mans vīrs aizmirsa telefonu un aizgāja – viens zvans no “kolēģa” izdzēsa 20 gadus manā dzīvē
Patiesā Vīrišķība: Sergejs tiek attēlots kā praktisks, gādīgs un emocionāli stabils vīrietis. Viņš parāda mīlestību caur darbiem (krāna labošana, brokastis, palīdzība dārzā) un cieņu, nevis romantiskām klišejām. Vecs gredzens no mātes, nevis dārgs dārgakmens, simbolizē sirds dārgumu un patiesumu.
Kaimiņu Tenkas: Stāsts spilgti parāda sabiedrības reakciju uz netradicionālām attiecībām (tantes Raijas un citu čuksti). Taču Vaira tam nepievērš uzmanību, pierādot, ka personīgā laime ir svarīgāka par citu viedokli.
Akcepts: Dēla zvans no Vācijas (uzklausot tenkas) atspoguļo to, kā sociālais spiediens mēģina ielauzties viņu dzīvē, taču Vairas stingrā atbilde – “Esmu laimīga” – nosaka robežas. Beigās kaimiņi pierod, kas simbolizē viņu attiecību izturību un noturību.
Bojātais krāns: Krāns, kas tek, simbolizē Vairas dzīves stāvokli – emocionālu plīsumu un kontroli, kas ir zudusi. Sergeja ierašanās to salabo un atjauno mieru. Dejošana: Dejošana pie “Gulbju ezera” virtuvē simbolizē atgriešanos rotaļīgumā un neformālu romantiku, kas ir pretrunā ar viņu ikdienas dzīves faktu.
